Klienti man reizēm saka: “Es savas emocijas atstāju mājās. Darbā emocijas neienesu”. Parasti nespēju noticēt šiem apgalvojumiem – darbā esam tie paši, kuri esam mājās, un emocijas turpina mūs ietekmēt arī biznesa vidē. Darbā, iespējams, mēs vairāk kontrolējam emocijas, dažreiz apspiežam, bet tās darbojas un ietekmē mūsu uzvedību.
Daba mums devusi trīs pamata reakcijas uz apdraudējumu vai briesmām: sastingt, bēgt vai uzbrukt. Varētu vaicāt, kāds gan apdraudējums ir darbā? Visbiežāk to piedzīvojam smagās pārrunās ar klientiem, vadību vai kolēģiem. Konflikti, pārmaiņas, atlaišanas, apdraudējums statusam, varai un ienākumiem – tas viss rada spēcīgu vajadzību izdzīvot, cīnīties un uzvarēt. Šajās situācijās ir dabiski, ka mūsu sirds sitas straujāk, paaugstinās asinsspiediens, elpa kļūst seklāka un biežāka, muskuļi saspringst, lai gatavotos cīņai vai bēgšanai. Mēs izjūtam spēcīgas emocijas, kas reizēm izraisa uzvedību, ko vēlāk nožēlojam. Katrs ir dusmās rakstījis kādu e-pastu. Labi, ja esam to atstājuši melnrakstos, lai nākamajā dienā pārlasītu. Parasti, to pārlasot, izdzēšam vai koriģējam. Sarežģītāk, ja tā ir saruna klātienē – tad spontānās reakcijas atstāj neatgriezeniskas sekas uz karjeru un attiecībām.
Šādas spēcīgas emocijas rodas smadzeņu daļā – amigdalā. Kad tā ir aktīva, cita smadzeņu daļa – prefrontālais kortekss, kas ir atbildīgs par racionālo domāšanu -, kļūst daudz vājāka. Katrs to ir pieredzējis, piemēram, uzstāšanās laikā, darba intervijā vai ikgadējās novērtēšanas pārrunās, kad kāds mūs vērtē, un no tā ir atkarīgi mūsu panākumi. Stress ir tik augsts – trīc rokas, sarkstam un svīstam –, ka aizmirstam parastus vārdus. Pēkšņi vairs nespējam atbildēt uz vienkāršiem jautājumiem un sakopot domas. Tas pats notiek smagās pārrunās, kad ļoti noderētu spēja pieņemt racionālus lēmumus. Turklāt pretējā puse visbiežāk jūtas līdzīgi. Diez vai tādā stāvoklī divi kolēģi var atrisināt konfliktu. Viss kļūst tikai sliktāk. To varam novērot arī attiecībās ar savu dzīves partneri, jo tad mazāk bremzējam savas reakcijas.
Tomēr ir dažas praktiskas lietas, ko var darīt, lai tiktu gala ar emocijām un atgūtu loģiskās domāšanas spēju.
Visvienkāršākā prakse, ko emocionāli saspringtā sarunā var izmantot, ir paņemt pārtraukumu. Pati, nokļūstot tādās situācijās, esmu lūgusi iespēju iziet uz tualeti vai uztaisīt tēju. Dažreiz ir vērts nomazgāt seju vai rokas ar ūdeni. Daži vadītāji man ir vaicājuši, ko darīt, ja darbinieks sāk sarunas laikā raudāt. Visticamāk viņa spēja uztvert sniegto informāciju šajā brīdī ir ļoti vāja, jo pavājinās prefrontālā korteksa darbība. Racionālā domāšana nedarbojas. Tāpēc tādas sarunas turpināšanai nebūtu jēgas. Labāk piedāvāt pauzi vai pat atlikt sarunu uz nākamo dienu.
Ja nav iespējams iepauzēt, atveriet logu, lai “pabarotu” smadzenes ar skābekli. Vislabāk atver logu pats, jo kustības palīdz mazināt muskuļu sastingumu un spriedzi. Stresa situācijā mūsu elpošana ir sekla. Tas nozīmē, ka smadzenes nesaņem pietiekami daudz skābekļa, lai labi funkcionētu. Ja tiešā veidā nevaram ietekmēt to, cik strauji sitas sirds un kā paaugstinās asinsspiediens, tad noteikti varam regulēt savu elpošanu, kas savukārt kā ķēdes reakcija nomierinās arī sirdi un nervu sistēmu. Tie, kas nodarbojas ar meditāciju, zina vienkāršu metodi, ko pati izmantoju pirms lielām uzstāšanās reizēm. Ieelpo, skaitot līdz četri (var arī līdz seši vai astoņi), tad aizturi elpu, skaitot līdz četri, un visbeidzot izelpo, skaitot līdz četri. Un tā vairākas reizes. Ja sarunas laikā tāda elpošana varētu šķist savāda, tad var vienkārši pievērst savu uzmanību elpai – kā mana elpa ieplūst plaušās, un kā tā izplūst caur nāsīm un muti. Stresā visa mūsu uzmanība ir vērsta uz nevēlamajiem simptomiem (svīšanu, roku vai balss trīcēšanu), kas tikai palielina panikas sajūtu. Savukārt apzināta elpas vērošana palīdz koncentrēties un nomierināties.
Man pašai vislabāk palīdz tas, ka pamanu savas automātiskās domas, kas spriedzes brīdī milzu ātrumā brāžas caur galvu – pārmetumi otrai pusei, dažādu argumentu konstruēšana, aizvainojumi un sašutums. Mēģinu uz to paskatīties it kā no malas un nosaukt emociju, ko tajā brīdī pieredzu. Dodu tai nosaukumu, piemēram: “Es jūtu bailes/ dusmas/ skumjas/ trauksmi.” Kolīdz esam spiesti piešķirt emocijai konkrētu nosaukumu, mums jāiedarbina prefrontālais kortekss, sava loģiskā domāšana. Līdz ar to no emocionālas reaģēšanas esam spiesti pārslēgties uz emociju apzināšanos, kas palīdz aktivizēt racionālo smadzeņu daļu.
Bieži arī atceros bijušās krievu politiķes Irinas Hakamadas ieteikumu, ko viņa izmanto, ja kāds viņai uzbrūk ar pārmetumiem un agresiju. Viņa vizualizē cilvēka vārdus un ierauga, kā tie lido viņas virzienā kā lodes. Tad I. Hakamada iesaka iedomāties, ka esi pagriezies ar sāniem pret runātāju, un visas šīs lodes aizlido tev garām, neskarot tevi pašu. Viņa iekšēji šajos brīžos sev saka “Propuskajem, propuskajem…” (no kreivu val. – laižam garām, laižam garām).
Katram sava pieeja. Eksperimentējiet un vērojiet. Lai izdodas!
Šis raksts ir publicēts žurnālā “IR Nauda”.